Kā rodas vēzis? Kāpēc man ir vēzis?

Kas ir vēzis? 

Esmu sapratusi, ka, lai turpinātu padziļinātu sarunu par vēzi, ir jāsāk ar pamatiem. Kas ir vēzis? Ļoti bieži, izdzirdot vārdu „vēzis”, ir skaidrs, ka tas ir kaut kāds slikts briesmonis. Bubulis, kura vārdu jāvairās pieminēt, bet īsti skaidrs nav, ko šis ļaunulis dara cilvēkā. Kāpēc tas rodas?

Normāli organismā veselās šūnas aug un dalās, kad tas ir nepieciešams. Slimās šūnas dalās un vairojas nekontrolēti („nojūdzas”), izveidojot audu masu - audzēju. Imūnsistēmai vajadzētu pamanīt, ka ir šādas bojātas šūnas, un tās neitralizēt, taču ne viss notiek tā, kā vajadzētu. Teiksim tā – vēzis ir gana viltīgs, lai apmānītu imūnsistēmu. Tas ir kā datorā, kad sistēma neatpazīst vīrusu pietiekami laicīgi, un tas jau ir paspējis nodarīt lielu postu.

 Principā cilvēki visus ļaundabīgos audzējus sauc par vēzi. Ir vairāk kā 200 ļaundabīgu audzēju veidi, katrs ar savu izplatības gaitu, ārstēšanas procesu un prognozi. Ar ko ļaundabīgs audzējs atšķiras no labdabīga? Labdabīgs audzējs aug lēni un neaug iekšā blakus audos, var būt izveidojis savu kapsulu un ir viegli izoperējams. Ļaundabīgie audzēji pārsvarā strauji vairojas un izplatās blakus šūnās, vai arī ar asinsriti un limfātisko sistēmu izplatās citur organismā. Ļaundabīgie audzēji nelabvēlīgi ietekmē cilvēka organismu, saindē to ar audzēja audu vielmaiņas produktiem.

Audzēju konkrēti rašanās iemesli nav zināmi. Nav tāda vispāratzīta teorija, kura izskaidrotu audzēju rašanos. Zinātnieki ir izpētījuši cēloņus, kas palielina iespējamību risku. Galvenie riska faktori ir: vecums, smēķēšana, tieša saskare ar radiāciju un specifiskām ķimikālijām, inficēšanās ar specifiskiem vīrusiem vai baktērijām, ģenētiskas izmaiņas. Lielākā daļa vēža veidu nav pārmantojama.  Es pati piekrītu daudzcēloņu teorijai. Neveiksmīgu sakritību virknei, kad imunitāte ir pazemināta un netiek galā ar pirmajām slimajām šūnām. 

Kāpēc mani ir vēzis? Kāpēc tas notiek tieši ar mani?

Saņemot diagnozi, šis ir viens no pirmajiem jautājumiem, kuru pacients uzdod sev. Turklāt, stāstot arī citiem par saslimšanu, tiek jautāts – kāpēc? Kā tiki pie vēža? Parastie onkoloģisko pacientu atrastie iemesli ir – es par daudz strādāju, biju aizmirsusi par sevi, nepareizi ēdu, elpoju neīsto gaisu, biju atrauta no dabas un tā tālāk. Ēdu kotletes, un tāpēc man ir vēzis. Arī veģetārieši un vegāni slimo ar onkoloģiskām saslimšanām. Visi, pilnīgi VISI cilvēki, vienalga veseli vai slimi, var atrast sevī kādu vainu, bet vai tas ir vajadzīgs? Vai ir vajadzīgs sevi vainot saslimšanā? Ja pasaulē ir kāds jautājums, kuru nevajag uzdot, tad tas ir šis. Tas ir izteikti sadomazohistisks jautājums, jo, to uzdodot, ir pilnīgi skaidrs, ka rezultātā par kādu darbību nospriedīsi, ka esi bijis vainīgs un saņēmis sodu – vēzi. Jautājums, ar kuru sevi jau tā smagā situācijā vēl pamocīt. Vai ir taisnīgi pašam sevi vainot, ja uz šo jautājumu nespēj atbildēt zinātnieki, kuri jau gadsimtiem nodarbojas ar onkoloģisko slimību pētījumiem? Vai vajag sevi padarīt par grēkāzi? Ja gribas sev vai onkoloģijas pacientam uzvelt vainu, lūdzu uzdodiet šo jautājumu! Taču padomājiet, vai šos pašus jautājumus Jūs uzdotu arī bērnam, kurš slimo ar vēzi? Ko viņš tādu būtu paspējis izdarīt, lai izraisītu vēzi? Vēzis ir hroniska slimība. Tu taču nejautā astmatiķim, kāpēc viņam ir astma, vai cilvēkam ar migrēnu – kā tu pie tās tiki? Viņam tā ir un viss. Produktīvāks jautājums ir – kā palīdzēt?

Šis jautājums ietver sevī vēl vienu aspektu, kuru reizēm negribas atzīt – pārliecību, ka ar mani nekas slikts nevar notikt, tās nelaimes jau ar citiem notiek. Shit happens – sūdi notiek. Runā, ka katru gadu Latvijā tiek reģistrēti desmit tūkstoši jauni onkoloģiskie pacienti. Mums visiem tuvāko cilvēku lokā ir kāds, kurš ir personīgi saskāries ar šo saslimšanu. Tāpēc būtu jājautā – kāpēc gan ne ar mani? Ar šo es negribu mudināt dzīvot bailēs no vēža, tikai apzināties, ka šī slimība nav reta. Pārbaudīsim sevi, „pupkultūru” ievērosim, izmantosim visas valsts sniegtās iespējas pārbaudīties. Netaisīsim ausis ciet, izdzirdot par vēzi, bet pārbaudīsimies. Vēzis nav nāves spriedums, tāpēc neturēsim savas galvas smiltīs kā strausi, bet būsim paši atbildīgi savā priekšā. Dzīvosim šeit un tagad, bet neaizmirsīsim arī par rītdienu.

Kad man jautā, kā tiku pie vēža, no kā es to dabūju, tad godīgi atbildu, ka es nezinu. Nekad neesmu bijusi smēķētāja, neesmu arī riska vecumā - virs piecdesmit, sportoju, samērā veselīgi ēdu un biju ar dzīvi lielākoties apmierināta.  Tāpēc es savu laiku un enerģiju netērēju tam, lai meklētu vainīgos manā slimībā. Nenesu šo smago vainas nešļavu uz saviem pleciem. Ieteiktu arī citiem nejusties visgudrajiem un piemeklēt “īstos” iemeslus, kāpēc kāds ir saslimis. It īpaši pašu slimnieku vainojot kādās nepareizās darbībās, tā vēl viņu kauninot.  Turklāt tie visi ir tikai minējumi. Ja ārsts nevar atbildēt uz šo jautājumu, tad kaimiņu Pēteris jau nu nebūs īstais zinātājs. No sirds novēlu netērēt savu enerģiju šim apvainojošajam jautājumam. Nav viegli samierināties, ka es esmu vēža slimnieks, taču esošās situācijas pieņemšana ļauj iet uz priekšu.