Kā es nonācu līdz diagnozei – Hodžkina limfoma

Līdz 2017.gada 20.decembrim es par Hodžkina limfomu nebiju neko dzirdējusi. Vispār mans 2017.gads bija kā amerikānu kalniņi, ar augstām virsotnēm un dziļām aizām pilns. Lieliski pasākumi un braucieni ar vīru un draugiem. Maijā pēkšņi parādījās augsta temperatūra, domāju, ka deguna blakusdobumu iekaisums, bet tas neapstiprinājās. Temperatūra pārgāja, un nodomājām, ka tas bijis kaut kāds vīruss. Nebija ne jausmas, ka drudzi varētu izraisīt vēzis. Pirms Jāņiem neplānoti aizgāju no darba skaistumkopšanas salonā. Tas deva pārliecību par saviem spēkiem, ka varu pastāvēt par sevi. Galu galā kurš cits par mani cīnīsies, ja ne es pati? Un tā nedēļas laikā pievienojos vīram foto studijā. Kļuvām par frizētavu/fotostudiju. Liels bija mans prieks par klientu atsaucību un lielo pieplūdumu jau pašā sākumā, neskatoties uz to, ka telpās vēl notika remonts. Lielāka komplinenta frizierim nevar būt. Mani klienti ir vislabākie! Protams, ka remonts paņēma papildu spēkus un izdomu, bet pamazām studija kļuva arvien mājīgāka. Strādāju daudz, pa dienu frizēju, tad viss jāizvāc no studijas laukā, jo vakarā nāca meistars, pēc meistara vēl jāsatīra un jāsanes viss atpakaļ, un atkal klienti. Tāpēc nemaz nebrīnījos, ja gadījās kāda pauze pa dienu, tad uz stundu atkritu dziļā miegā. Septembrī bija ne tikai mana un vīra dzimšanas diena, bet arī traks brauciens ar jahtu vētrā uz Roņu salu. Studijā bijām tikuši pie sen gaidītajām mēbelēm un iestrādājušies. Klientu daudz, izdomāts jauns nosaukums studijai - "Radošā telpa". Vienvārsakot, dzīve skaista. Kādā sestdienā pēc darba izdomāju doties uz Miķeļdienas tirdziņu Doma laukumā, protams, ka no sava Āgenskalna devos turp kājām. Skaista diena, saule, lieliska pastaiga, kāds gardums no tirgus, un dodos atpakaļ. Ejot pāri Akmens tiltam, piepeši liekas, ka duras tā kā sirdī, trūkst elpas. Tas mani izbrīna, jo šādas distances man nav nekas īpašs, skrienu tak 10 km. Turpinu ceļu, vājums pāriet, un laimīgi par to aizmirstu. Man taču nevar ienākt prātā, ka to varētu būt izraisījis vēzis.

Diena pirms sataustīju bumbuli kaklā

Oktobrī mums ar vīru paredzēts sen gaidītais nedēļas atvaļinājums un lidojums pie brālēna uz Angliju. Aktīvi dodamies ekskursijās, un pat laiks tāds, ka saulaināku priekš Anglijas nevarētu vēlēties. Un tad 20.oktobrī, pēc dušas, sataustu bumbuli kaklā. Īsti nesaprotu, kur tāds uzradies, bet otrā pusē tāda nav, tātad kaut kas nav labi. Bumbulis ir paliels, bet nesāpīgs. Kaut gan esmu no tiem cilvēkiem, kuri labprāt nekad neietu pie ārsta, saprotu, ka kaut kas ir galīgi ne tā. Uzreiz pēc atgriešanās zvanu un pierakstos pie ģimenes ārstes. Ārste uzreiz saka, ka tas ir nopietni un labākajā gadījumā būs cista. Nosūta uz kakla sonogrāfu, plaušu rentgenu un asins analīzēm. Sonogrāfā pasaka, ka tie ir palielināti limfmezgli. Jā, vairāki, jo zem lielā, kuri satausīju, ir vēl mazāki, un iesaka veikt krūšu sonogrāfu. Arī asins analīzes uzrāda palielinātu c reaktīvo olbaltumu, ārste izraksta antibiotikas un nosūta uz krūšu sonogrāfu. Dzerot antibiotikas, parādās nieze, nodomāju, ka man kaut kāda alerģija no šīm antibiotikām, bet tas bija viens no Hodžkina limfomas simptomiem. Krūšu sonogrāfā parāda, ka krūtīs vēzis nav, bet atrod vēl divus palielinātus limfmezglus videnē. Iesaka veikt biopsiju lielajam limfmezglam kaklā. Šis bija tas moments, kad sapratu, ka var būt pavisam slikti. Jutos kā ar bomi pa galvu dabūjusi. Pēkšņi varēja izrādīties, ka man ir vēzis. Ģimenes ārste nosūtīja uz biopsiju ar diagnozi – limfoma (?). Izrādās, ka tā pa taisno uz biopsiju nevar tikt, esot vispirms pie speciālista jāpierakstās. To, mani nolamājot, pa telefonu pasaka Austrumu slimnīcas reģistratore. Galu galā noskaidroju, ka man vajag nosūtījumu pie hematologa. Pierakstīties pie viņa var tikai 13.decembrī. Principā mēnesis jāgaida. Liekas baigi ilgi. Beigās noskaidroju, ka par maksu var ātrāk. Un tā 4.decembrī man jau taisa limfmezgla biopsiju. Pirms tam palasu internetā par limfomām, un pašai tāda sajūta, ka varētu būt. Tinu bildi atpakaļ un ieraugu simptomus, kurus pirms tam biju uztvērusi par daudz mazāku saslimšanu simptomiem. Biopsijas atbilde jāgaida  divas nedēļas. Uzreiz varu pateikt, ka gaidīšana ir pati mokošākā.  Par laimi, tas bija decembris, viens no gada darbīgākajiem posmiem frizieriem. Studijā strādājot, aizmirstas visas bažas, jo esmu pilnīgi koncentrējusies darbam. Daudz strādāju, esmu priecīga, jo mans darbs man patīk un pozitīvi mani uzlādē. Paiet divas nedēļas, bet gaidītā zvana nav. Pirmdienā, 18.decembrī zvanu pati. Pēc teksta – “Vai varat rīt ierasties?” saprotu, ka nav labi. Tā kā man otrdien "pilns pieraksts", piedāvāju, ka varu ierasties trešdienas rītā. Tad man saka, ka teiks pa telefonu, jo man varot zvanīt no “MedVision” par PET izmeklējumu, un lai es zinot, par ko ir runa. Pasaka, ka biopsijā atrastas hematoloģiskas izmaiņas. Es saprotu, ka ir vēzis. Neko vairāk arī man nepaskaidro, tik par to PET izmeklējumu stāsta. To, kāds vēža veids un kura stadija, nepasaka. Pēc tā man liekas, ka viņi vēl konkrēti nezina un diagnozi pēc PET izmeklējuma noteiks. No “Medvision” man jau zvana otrdienā un pieraksta uz izmeklējumu 3.janvārī.  Trešdienas vakarā epastā saņemu slimnīcas izrakstu, kur arī izlasu diagnozi – Hodžkina slimība, II B stadija. Beidzot vismaz diagnozi zinu. Sāku meklēt internetā, kas par "zvēru" ir Hodžkina limfoma. Jāatzīst, ka pati diagnozes noskaidrošana man bija kā atvieglojums. Mokošais neziņas posms bija beidzies. Ir vieglāk cīnīties, ja zini, kam jāstājas pretī. Uzreiz pārslēdzos tādā kā cīnītāja/izdzīvotāja režīmā. Bring it on. Daudz smagāk bija tuviniekiem pateikt, ka man ir vēzis. Zināju, cik ļoti viņi pārdzīvos. Mana diagnoze izmainīja arī viņu dzīves. 15.janvārī sākās pirmais no sešiem ķīmijterapijas kursiem. Ļoti strauji vēzis apgrieza manu dzīvi ar kājām gaisā. Neatlika nekas cits, kā ātri pielāgoties jaunajiem apstākļiem. 

Hodžkina limfoma jeb Hodžkina slimība ir limfātiskās sistēmas vēzis. Limfātiskā sistēma veido mūsu imūnsistēmu. Tā kā vēzis ir asinsrites sistēmā, tad to nav iespējams operēt. Ārstē ar ķīmijterapiju, staru terapiju. Vislielākā saslimstība ar šo slimību ir divos vecuma posmos: pirmais ir jauni pieauguši cilvēki (vecumā no 15 līdz 35 gadiem) un otrā ir vecumā pēc 55 gadiem.  Hodžkina limfomu reizēm sauc arī par “labo” vēzi, jo, ja slimība tiek konstatēta agrīnā stadijā, izdzīvošanas rādītāji parasti pārsniedz 90%, tādējādi padarot to par vienu no vislabāk ārstējamām vēža formām. Hodžkina limfoma ir viena no dažiem vēža paveidiem, kuriem arī vēlīnās stadijās ir ļoti augsts ārstējamības rādītājs. Tomēr nevajadzētu iedomāties, ka ārstēšanās process būs vieglāks nekā citiem vēža paveidiem. Limfomas simptomus var viegli sajaukt ar vīrusu vai infekciju simptomiem. Arī man neienāca prātā, ka manu pēkšņi parādījušos augsto temperatūru varētu izraisīt vēzis.

Hodžkina limfomas simptomi:

·         viena vai vairāku limfmezglu nesāpīga palielināšanās

·         svara zudums

·         drudzis

·         svīšana naktī

·         nieze, uz ādas sarkanas krāsas plankumi

·         nogurums

·         tūska

·         elpas trūkums

·         pēc alkohola lietošanas sāp limfmezgli

Daudziem pacientiem slimības diagnosticēšanas brīdī nekādu simptomu nav, tikai palielināti limfmezgli. Tāpēc es ļoti iesaku visiem ar palielinātiem un nesāpīgiem limfmezgliem steidzīgi doties pie ārsta.