Kā palīdzēt slimniekam un ko viņam neteikt.

Kā palīdzēt slimniekam?

 Labi, ka man ir lieliski draugi, no kuriem katrs izdomāja citu veidu kā atvieglot manu dzīvi slimojot un uzlabot garastāvokli. Neizmērojami sirsnīgs paldies Jums visiem! Apkopoju tās lietas un darbības, kuras man vislabāk palīdzēja slimojot. Nevarēju neuztaisīt arī sarakstu ar tekstiem, kurus labprātāk nekad, nekad, nekad nebūtu dzirdējusi. Ceru, ka mans saraksts liks aizdomāties par lietām, kuras pasakam, tā īsti neiedziļinoties situācijā.

1.     Mudināt kustēties. Apciemot slimnīcā un piedāvāt pastaigāties kopā, kaut vai tikai pa slimnīcu, vai aiziet iedzert kafiju slimnīcas kafejnīcā. Reizēm, kad ir nespēks pēc ķīmijām, ir tieksme iegulties gultā un neiziet no palātas, palikt depresīvam. Tad lieliski noder draugu pamudinājums pastaigāties. Rosināt pastaigāties, izkustēties no mājām. Pēc izkustēšanās vienmēr ir labs garastāvoklis, un pašsajūta uzlabojas. Kaut vai uz īsu mirkli pamainot vidi un sarunu tematus, var iegūt jaunu dzīves sparu. Pēc tam, kad pirmo reizi mūžā noģību, man bija nedroši vienai iziet laukā. Daudz drošāk jutos, pastaigājoties kompānijā un somiņā turot ožamo spirtu un validolu. Nevajag automātiski iedomāties, ka vēža slimnieku nevar nekur aicināt. Neuzaicināt uz savu dzimšanas dienu, jo viņš jau tāpat nespēs ierasties. Varbūt, ka paveicas, ka tieši tad viņam ir viena no retajām labajām dienām ārpus slimnīcas un viņš tiek. Savādāk slimnieku var pārņemt izstumtības sajūta. Gluži kā tu jau būtu norakstīts, un tev vairs nav vietas starp draugiem.

2.     Ēdiena piegāde. Pirmās dienas pēc ķīmijterapijas atgriežoties mājās, ir vissmagākās. Var būt liels nespēks. Tāds, ka knapi svempies no gultas laukā, lai uz tualeti aizietu. Kārtīgu ēdienu nespēj uztaisīt, bet uzturs ir ļoti svarīgs, lai atgūtu spēkus. Reizēm ir grūti atzīt,  ka šobrīd esi tik vājš, nespēcīgs. Kautrējos, jo gribas vienmēr būt tam stiprajam cīnītājam. Tad labāk nejautāt: „Kā varu palīdzēt?”, bet paziņot, ka atnesīsi maltīti. Var nebūt apetīte sliktās dūšas dēļ. Kopā ēdot, var izdoties kaut ko vairāk sevī dabūt iekšā. Turklāt nav jākautrējas pēc ēdienreizes nomazgāt traukus. Diemžēl slimošanas procesā mēs varam uz kādu brīdi pārvērsties par apkopjamiem bērniem. Par laimi šis nespēka reizes ir pārejošas. Ja vienu piektdienu es spēju tikai gulēt gultā un svīst tik smirdīgi kā nedēļu “kodis” bomzis, tad nākošajā piektdienā kopā ar  draudzeni biju uz izstādi, kafejnīcā un kopā nogājām 10 km. Visi sliktie laiki ir pārejoši, tie būs īsāki, ja būs kāds kurš palīdz tiem tikt cauri. Reizēm ģimenēm ir grūti saprast, ka vienmēr visu varošajai mammai nav spēka. Ka viņa arī var kaut ko nespēt.  Tomēr liela palīdzēšana būtu vismaz trauku nomazgāšana vai kāda vienkārša ēdiena pagatavošana. Tu vari aiziet pēc pirkumiem uz veikalu vai izvest suni pastaigāties. Man lieliski palīdzēja arī tas, ka man no laukiem atveda sasaldētas odziņas bez cukura, kuras lietoju saldumu vietā. Vēl daudz ēdu žāvētos ābolus, kurus speciāli man grieza un žāvēja. 

3.     Sarunas. Stāsti par savu dzīvi - labo, grūto un sīkos ikdienas smieklīgos momentus. Visu laiku nejautā „kā iet,” „kā jūties,” jo tā ir diezgan slikta sajūta, ka nav nekā laba, ko uz šo atbildēt. Slimniekam ir normāli just sāpes, to vajag pieņemt. Jautājot esi gatavs klausīties arī smagus stāstus. Reizēm dienas lielākais prieks būs bijis tas, ka beidzot ir izdevies nokārtot lielās vajadzības. Var palikt pašam smagāk, visu laiku runājot tikai par savu slimību, sāpēm. Skaidrojot visiem zvanītājiem, kas ir leikocītu sāpes, vai, ka temperatūra četrreiz dienā grib pacelties līdz 42 grādiem, un tā jau trešo dienu, un ārsts nezina, kādēļ. Šajos momentos centos jautāt, kā iet draugiem. Tas lieliski novirza domas un izrauj no savas slimības burbuļa laukā. Dzīve turpinās arī ārpus tavas slimības, arī citiem ir problēmas. Nevajag uzskatīt, ka nevarat savam draugam ar vēzi izsūdzēties par savām mazajām vai lielajām bēdām, jo tās tāpat nevar pielīdzināt vēzim. Īsti draugi ir kopā priekos un bēdās, pat ja pašiem tajā brīdī neiet. Tā ir lieliska sajūta, ja pats slimojot vari palīdzēt kādam citam, kaut vai tikai ar padomu.

4.     Noderīgās dāvaniņas –

Ar uzdāvināto lakatu un pielīmējamām skropstām.

·        Lakati, cepures.  Pirms došanās uz pirmo ķīmijterapiju, es izmisīgi meklēju košus, plānus lakatus brīdim, kad mati vairs nebūs. Centrāltirgus mani reāli pievīla. Tantiņas man spēja piedāvāt tikai biezus vilnas lakatus, jo bija ziema. Beigās nopirku zīda lakatu veikalā. Mājās to izmēģinot, secināju, ka tas slīd nost no galvas. Ja tas nespēja turēties uz maniem matiem, tad kā tas to izdarīs uz manas plikās, apaļās galvas? Tā nu, uz slimnīcu devos zinot, ka īsti neesmu gatava brīdim, kad matu nebūs. Es biju neizmērojami priecīga, kad slimnīcā draudzene man uzdāvināja divus košus lakatus. Tas notika tieši divas dienas pēc tam, kad mani mati bija sākuši strauji pazust, un dienu pirms tos nodzinu. Reāli sala galva bez matiem, biju zaudējusi visu „siltinājumu”. Plānās cepurītes lieliski noderēja, staigājot pa mājām vai slimnīcu, brīžos, kad visvairāk laika pavadīju pa gultu.

·        Pieaugušo krāsojamās grāmatas. Tādu man bijusī kolēģe uzdāvināja pirms slimnīcas, lieliska krāsu terapija sanāk. Labs veids, kā īsināt laiku slimnīcā.

·        Grāmatas, žurnāli, krustvārdu mīklas. Grāmatas vislabāk dot tādas, kurās iekšā ir īsstāsti, jo kīmijas dēļ manas koncentrēšanās spējas bija gandrīz tik zemas kā zelta zivtiņai. Tāpēc bija brīži, kad vieglāk lasīt žurnālus, jo intervijas nav tik garas un neprasa tik lielu koncentrēšanos.  Krustvārdu mīklas palīdzēja manām smadzenēm pilnībā „neatrofēties”. Turklāt, prasot palīdzību mīklu atrisināšanā, var lieliski sadraudzēties ar palātas kaimiņieni.

·        Pielīmējamās skropstas. Pirms trešās ķīmijas sapratu, ka no manām skropstām maz kas ir pāri palicis. Neko no pielīmējamām skropastām nesapratu. Jautāju draudzenei padomus par skropstām, un saņēmu pielīmējamās skropstas dāvanā. Iespējams, ka citādi pie tām nemaz tik ātri nebūtu tikusi, jo pati pārsvarā biju vai nu slimnīcā, vai ar zemu imunitāti, un nedrīkstēju uz veikaliem iet.

·        Veselības vēlējumu kartiņas pastkastītē.  Biju tik aizkustināta, kad saņēmu get well wishes card no klientes Amerikā, ka pat apraudājos. Ir lieliska sajūta saņemt ar roku rakstītu kartiņu pa pastu. Ziemassvētku sajūta.

·        Puķes. Puķuzirņi, tulpes, rozes, hiacintes ne tikai padarīja slimnīcas palātas skaistākas, bet arī lieliski smaržoja. Puķes nedrīkst nest, kad ir neitropēnija (nav imunitātes).  To vietā var uzdāvināt kokosriekstu eļļu cīņai pret sauso ādu.

Ko neteikt slimniekam?

1.      „Traki, ka tik jaunam šāda slimība.” Traki ir slimot jebkurā vecumā. Ne viss, kas ienāk galvā, uzreiz ir jāspļauj laukā. Pie sevis vari domāt, ko gribi. Taču viss nav jāsaka slimniekam. Ja dikti gribas kādam izkratīt sirdi par pasaules netaisnībām, tad  ir jau ģimene vai draugi, ar kuriem parunāties. Tieši kuram slimniekam tu vari palīdzēt, šādi pasakot? Domā, ka esi šādi pažēlojis? Vai man paliek vieglāk dzirdot šo frāzi neskaitāmo reizi? Pēc pusgada slimošanas  man likās, ka, vēlreiz dzirdot šo frāzi, es metīšu ar čību vai nolasīšu skarbu lekciju. Un ko tieši man uz tādu tekstu atbildēt?

-„Jā, traģiski.” Vēlies ar mani kopā paraudāt? Viss ir slikti.

-„Nē, baigi forši ir.” Tieši biju domājusi, ka man dzīvē pārāk labi iet un trūkst izaicinājumu. Lieliska spēku pārbaude. J

2.  Nē - žēlošanai! Jau,  tikko uzzinot diagnozi, man izveidojās automātiska pretestība pret žēlošanos. Netaisījos ieslīgt grāvī ar nosaukumu - "kāpēc tas notiek ar mani?" vai "kāpēc tieši man? vai, vai, vai!" “par ko man tāds sūrs liktenis?” Kāda jēga uzdot šos jautājumus, ja uz tiem neviens cilvēks nekad man nespēs atbildēt? Iedomājieties situāciju – es guļu slimnīcā pie sistēmām, sajutusi tikko mutē metālu garšu no medrola (sterioīda), un galvā domāju sarakstu ar labumiem, kurus pasūtīt vīram no veikala, lai, domājot par mellenēm, avenēm sajustu viņu garšu mutē, nevis naglu. Zvana paziņa un saka, ka tikko uzzinājis par manu vēzi. “Cik traģiski, ka tev tā, kas vispār notiek ar pasauli, vienas šausmas riņķī.” Noskaita rindu ar cilvēkiem, kuriem arī vēzis (man vēl paveicas, ja tas nav tikai mirušo saraksts), un sāk vēl raudāt. Tas beidzas ar to, ka es dabūju mierināt šo zvanītāju. Varbūt, ka kāds domā, ka kopā izraudāsimies par pasaules netaisnību un man paliks labāk. Paziņu ir daudz, ja katrs paziņa gribēs šādi kopā ar mani pažēloties, raudāt, tad tā paietu visas manas dienas. Es atsakos visas savas dārgās dzīves dienas pavadīt, gaudojot par sūro likteni. Tā nu tiklīdz kāds mēģināja vilkt uz žēlabu pusi, tā man uzreiz iedarbojās aizsardzības mūris. Centos novirzīt uz citiem tematiem vai ātrāk izbeigt sarunu ar tekstu: "Ir kā ir. Atliek tikai cīnīties." Ja mēs nevaram izmainīt apstākļus, atliek izmainīt savu attieksmi pret to. Nav viss slikti. Vajag atgādināt slimniekam par foršajiem cilvēkiem viņa dzīvē, ģimeni, draugiem, kuri atbalsta. Darba vai citiem sasniegumiem, kuri bijuši. Count your blessings. Es jūtos daudzējādā ziņā veiksminiece, un viens vēzis uzreiz to visu neizsvītro no manas dzīves, padarot mani par absolūtu neveiksminieci un žēlojamu čupiņu.

3.       „Zini, manai māsīcai bija vēzis, un viņa nomira, tēvocim laukos arī bija, nomira, un tagad TEV ir. ” Paldies, ka ierindoji mani tieši šajā sarakstā. Bez šādiem stāstiem var mierīgi iztikt. Ja jums ir priecīgi piemēri, tad stāstiet, jo tas motivē un iedvesmo. Mirušo sarakstus varat paturēt pie sevis.

4.       „Beidzot vari atpūsties.” Atpūta ir kaut kas patīkams, bet slimošana ir sāpes. Jūs taču visi esat kādreiz vieglāk vai smagāk slimojuši, vai tā bija patīkama atpūta? Es tūkstošreiz labāk strādātu, nekā ietu šai ellei cauri. Turklāt, kopš kura laika visi tā necieš savus darbus?

5.      „Tev ir jādzer šis brīnumlīdzeklis, tas tevi izārstēs no vēža.” Principā gandrīz katram bija viedoklis ko man vajadzētu dzert, ēst, domāt, darīt, lai izārstētos. Tiku aicināta uz sektām, guru pasākumiem, dziedniecēm un vēl visādām dīvainām iestādēm, kur mani maģiski izārstēs. Tika ieteiktas tējas, uzlējumi, sēnes un dažnedažādas vielas, kuras man ir obligāti jālieto. Taču kā ieteicēji var zināt, kā viņu līdzekļi reģēs kopā ar manī ielaistajām ķīmiskajām vielām? Kurš atbildēs par sekām pēc šiem līdzekļiem? Cik vēžniekus šī tēja ir izārstējusi? Kāpēc man neuzticēties manam ārstam ar lielu pieredzi un medicīnisko izglītību? Ļaujiet man pašai izvēlēties! Mēs katrs esam savādāki. Kas der vienam, nenozīmē, ka derēs citam. Katrs pats sevi zina vislabāk. Tu vari vienreiz izstāstīt savu informāciju, ja slimnieks gribēs, tad ieklausīsies un darīs. Nevajag uzbāzties vēl un vēl. Neliec pacientam justies slikti, ja viņš klausa savu dakteri nevis tevi.

6.      „Tu nemaz neizskaties slima.” Šinī gadījumā sāpinošākā ir izteiksme, ar kādu tiek teikts. Balsī var dzirdēt vilšanos un reizē pārmetumu. It kā tu būtu melojis, ka iet smagi. Vai arī, ja tev ir vēzis, tad tev nevajadzētu spēt pat staigāt. Kur nu vēl priecāties. Neviens jau nezina, cik spēka man vajadzēja, lai izkustētos no mājām. Cilvēki nezina, ka pirms iziešanas stundu pavadīju pie spoguļa, lai aizzīmētu tukšos caurumus uzacīs un ar trešo piegājienu pielīmētu skropstas. Pēc kā es jutos tik nogurusi, ka man bija vismaz pusstundu jāatpūšas. Protams, ir milzu atšķirība manā izskatā ar un bez make up. Esot laukā, esmu priecīga, ka beidzot esmu kaut kur tikusi, un noteikti smaidu. Taču, tas nenozīmē, ka sāpju nav.  Neliec man justies vainīgai, ka priecājos, kustos, smaidu un baudu dzīvi!