Pirmā ķīmijterapija

           Kā neuztraukties par sīkumiem? Kā nīgri nerūkt par dzīvi, sēžot korķī? Kā priecāties drēgnā dienā? Kā, ieraugot vienu saules staru aiz mākonīša, paziņot, ka forši, ka ir tik saulains? Atbilde – pēc četrpadsmit slimnīcā pavadītām dienām tikt laukā, braukt mājās. Iznākot no slimnīcas, burtiski lidoju kādu metru virs zemes, putni čivināja, saule spīdēja. Dziļi ievilku gaisu, brīvības elpu. Sajūta kā pavasarī, kaut gan bija janvāra beigas. Dzīve ir skaista, kad esi kopā ar vīru un beidzot brauc mājās. Burtiski lidoju no priekiem. Tā rosījos, ka mans ātrais vīrs sūdzējās, ka līdzi netiek. Es tikai nosmēju, ka tas sterioīdu dēļ.  Sterioīdi man vēl pāris dienas pēc slimnīcas jādzer, pluss vēl citas zāles, bet tas liekas pilnīgs nieks. Tas ir sīkums, salīdzinot ar to, kam divās slimnīcas nedēļās iziets cauri.
          Tik bieži vēlamies Jaunajā gadā sākt jaunu dzīvi. Te nu es tiku pie savas jaunās, pavisam savādākās, nebijušu piedzīvojumu pilnās dzīves. Pat izdomāju jaunu moto dzīvei slimnīcā – Be Strong, Be Patient, Be Kind (Esi Stiprs, Esi Pacietīgs, Esi Laipns). Tajā momentā pat nesapratu, cik ļoti tas man noderēs slimnīcā. 15. janvārī uzsāku savu ārstēšanos no Hodžkina limfomas. Izgājusi cauri Onkoloģijas centra uzņemšanas ellei, sestā stāva Hematoloģijas nodaļa bija kā pestīšana. Viss mierīgi, gaiši, izremontēts. Divvietīgā palāta ar dušu likās kā necerēta veiksme. No sienām pat nelupa nost tapetes, ir tualetes papīrs un pat papīra roku dvieļi. Liels kontrasts ar ceturto stāvu, kur pabiju biopsijas laikā. Pārģērbju savu svaigi iegādāto „mājas treniņtērpu” un secinu, ka ir sasodīti karsti. Kurina uz velna paraušanu. Vismaz nosalšana te konkrēti nedraud.  Iepazīstos ar kaimiņieni. Pozitīva tante ar stilīgām cepurītēm. Man paveicies. Kaimiņieņu sadzīves ainiņas ir atsevišķa stāsta vērtas. Viņa arī izstāsta par slimnīcas dienas režīmu. Viņai jau trešā ķīmijterapija bijusi. Skatos, ka uzacis viņai vēl ir. Tas mani iepriecina, jo nezinu kāpēc, bet par uzacu pazaudēšanu uztraucos vairāk nekā par matu noiešanu. Laikam pārāk spilgti atmiņā iespiedusies bilde no interneta ar Andželīnai Džolijai nofotošopētām nost uzacīm. Baisi.

Pirmā ķīmijas diena

        Tieku izsaukta pie savas ārstējošās ārstes uz kabinetu, kur pateica, ka ķīmijterapiju sāksim šodien. Tā būs pēc augstu devu BEACOPP protokola, un nosauca ķīmisko vielu nosaukumus, kurus manī laidīs. Man tas neizteica pilnīgi neko. Es tikai nomirkšķināju acis. Tikpat labi varēja man skaitīt dzeju japāņu valodā. Ķīmijterapijas laikā nedrīkstot ēst saldumus un no kombinētās ķīmijas izkritīs mati. Tas arī bija viss, ko zināju pirms ķīmijterapijas kursu uzsākšanas. Skaidrs, ka ķīmijterapija nebūs nekāda pastaiga pļavā, bet to, kā tieši viss notiks, nezināju. Morāli biju sevi noskaņojusi, ka nekas, ja vemšu un būs slikti, galvenais ir -  tam vēzim sadot pa pakaļu. Neko labu no tās trakās ķīmijas negaidīju. Skats jau vien ir iespaidīgs, kad māsiņa palātā ieved statīvu ar deviņām pudelēm. Viņām visām ir jāsatilpst manī. Vēl tikai jāatrod vēnu, kur katetru iedurt, un mana ārstēšana var sākties. Tiklīdz man dūra, tā skaitīju Tēvreizi galvā, tas palīdzēja nejust sāpēs un duršanas mirkļi pagāja ātrāk. Šo metodi man nācās pielietot bieži, jo izrādījās, ka man ir „bēgošās vēnas” – vēnu redz, bet, kad dur, tā aizmūk no adatas.  Kaimiņiene palīdzēja tikt pie ēdiena, kamēr ķīmiju laida un es biju piesaistīta statīvam. Es neesmu putru cilvēks, nekad neesmu bijusi. Esmu mēģinājusi dažādos veidos sev iemānīt putras, jo tās taču ir veselīgas. Vienmēr tas ir beidzies ar sakāvi un ēdienu izmestu podā.  Tāpēc biju ļoti pārsteigta, kad, tiekot pie slimnīcas vakariņām, izēdu visu putras trauku. Ilgi gan šī putra manī neuzturējās un nokļuva turpat, kur visi iepriekšējie putras ēšanas mēģinājumi – podā. Visu nakti mocījos ar sliktu dūšu, un no rīta atkal vēmu. Nezināju, ka māsiņas var iedot papildus devu pret nelabumu. Jāatceras, ka nevajag ciesties, jāstāsta savas problēmas. Par varonīgo, kluso ciešanu neviens medaļas nedod.

Daži no jaunajiem zilumiem

Nākošajās dienās bija labāk, ar papildus zālēm pret sliktu dūšu vairs nevēmu. Pirmās 3 dienas ir visgrūtākās, jo tad tiek ielaista lielākā deva. Šajās dienās nenormāli uztūku. No rīta skatījos uz savām rokām un tās neatpazinu. Mani pirksti bija kļuvuši par sardelēm, steidzīgi ņēmu nost laulības gredzenu, kamēr vēl to varēju noņemt. Vaigi kā kāmītim. Manas pašaurās acis vēl šaurākas. No spoguļa man pretī raudzījās stipri nobarots aziāts, tikai mati vēl mani, vēl… . Pavisam jautra atrakcija sākās, izejot gaitenī. Jutos kā nonākusi filmā par narkomāniem, viss tālumā miglains, nedaudz griežas, sirreāli. Jauna diena, jauna pieredze. Mana „vanaga” redze tālumā bija kļuvusi miglaina. Palātā to nemaz nejutu. Atceros, ka nodomāju – nu ja, ko var gribēt pēc tās milzu ķīmijas devas. Tagad esmu mazs narkomāniņš. Par to arī liecināja manas zilumainās un sadurstītās rokas. Tomēr vajag atcerēties, ka viss ir  pārejošs. Jo mazāk ķīmijas manī laida, jo labāk jutos. Uztūkums pārgāja, redze atgriezās. Vistrakākā ir pirmā diena, jo tad jāiztur 9 sistēmas pudeles pēc kārtas, kas aizņem 8-9h, nākošās divas dienas ir pa 4 sistēmas pudelēm dienā, tad samazinās daudzums,  līdz 8. dienā ķīmija tiek iespricēta ar špricēm pavisam ātri.

Pastaiga mežā

Oranžais līdzeklis jēlajai mutei

Kā es pavadīju laiku, kamēr laida ķīmiju? Pirms slimnīcas biju izdomājusi kā sevi maksimāli nodarbināt – mandalu krāsošana, grāmatas, audio grāmatas, adīklis, radio un visas interneta izklaides. Noteikti vajag ņemt līdzi austiņas, jo, klausoties tikai slimnīcas skaņās, var ātri nojūgties.  No sākuma pat neapzinājos, cik svarīgs ir radio, mūzika. Ir svarīgi dzirdēt to, kas notiek ārpasaulē, lai novērstu domas un nekoncentrētos visu laiku uz slimību, lai nepaliktu kašķīgs. Mēģināju katru dienu doties pastaigās laukā vismaz pusstundu. Vienmēr atgriežoties bija labāks garastāvoklis. Turklāt ir patīkami redzēt citus cilvēkus, nevis tikai slimniekus. Būt starp veselajiem, būt vienam no viņiem. Devos pastaigās uz mežu. Vakarā, runājoties ar savējiem, staigāju pa kāpnēm no pirmā uz devīto stāvu augšā - lejā. Tas bija mans kardio treniņš. Tam visam pa vidu sāka parādīties dažādas ķīmijterapijas blaknes. Ķīmija iznīcina tās šūnas, kuras ātri veidojas. Tas attiecas ne tikai uz vēzi, bet arī uz ādu, matiem, mutes gļotādu. Lūpas sausas. Visu laiku pie gultas turēju lūpu balzāmu, un neskaitāmas reizes dienā to izmantoju. Āda palika šausmīgi sausa. Burtiski no manis bira lielu blaugznu lietus, kad pārģērbos. Smērēju visu ķermeni ar kokosa eļļu. Tas bija vienīgais glābiņš. Mutē smaganas palika jūtīgas, jēla gļotāda veidojās. Tam māsiņa iedeva oranžu līdzekli, kas baigi labi palīdzēja, tikai zobus arī iekrāsoja. Zobu birstei jābūt mīkstai, lai papildus netraumētu smaganas. Pirmo reizi mūžā saskāros ar aizcietējumiem. Iesaku visiem uz slimnīcu paņemt līdzi žāvētas plūmes vai prasīt māsiņām sīrupu šai nelaimei. Protams, arī kustības palīdz zarnām darboties.

Karantīnas laika ciemiņa apģērbs

 Pēc astoņu dienu ķīmijterapijas beigšanās es jau ļoti sacerējos, ka tikšu ātrāk laukā un nebūs visas 14 dienas jāpavada slimnīcā, taču smagi vīlos. Pēc ķīmijas taisa analīzes un novēro, kā organisms reaģē, man strauji nokritās leikocītu skaits. Neitropēnija. Principā nav nekāda imunitāte. Ļoti ātri var tik pie kādas infekcijas. Pēkšņi viss un visi bija kļuvuši man bīstami. Pat vīrs nedrīkst pieskarties. Palātai uzlika karantīnu, ja izgāju no palātas, tad obligāti jāliek sejas maska. Tas jādara arī visiem, kuri nāk iekšā. Ēdienu var ēst tikai termiski apstrādātu. Tā jau nevarēju saldumus ēst, bet vēl man augļus atņem. Pirmoreiz parādījās cietuma sajūta, jo vairs nevarēju doties laukā savās pastaigās. Lai leikocītu skaits paceltos, veica injekcijas. Izrādās, ka leikocīti ražojas kaulu smadzenēs. Brīdināja, ka varot kauli sāpēt. No sākuma priecājos, ka nesāp. Tomēr tas nozīmēja to, ka leikocīti nevairojas. Visai izolācijai pa vidu,  mani mati izdomāja, ka būtu īstais brīdis mani pamest. Mani brīdināja, ka mati var sākt izkrist 10. dienā no ķīmijterapijas sākšanas.

Cope neļauj matiem izkrist.

Citiem izkrīt tikai pēc otrās ķīmijas. Es biju cerējusi, ka pēc pirmā ķīmijas kursa tikšu mājās un varēšu ar saviem matiem eksperimentēt. Plāns bija tos nogriezt virs pleca, izbalināt un notonēt rozā/lillā, jo nav jau ko zaudēt, ja tie pēc tam tāpat izkrīt. Turklāt, kad vēl staigāšu ar rozā matiem, ja ne tagad. Tieši 11. dienā mani mati bija izdomājuši izkrist. Kaut iepriekšējā vakarā nekas par to neliecināja. Tieši tik strauji tas notika. Būtībā vienas nakts laikā. Tāpēc neko nenojaušot, no rīta piegāju pie spoguļa un, pieskaroties maniem matiem, man saujā palika kārtīgs kušķis no tiem. Vienkārši, laižot plaukstu gar matiem, tie burtiski slīdēja laukā. Tas nesāp, tu pat nejūti to izkrišanu. Kādu brīdi vēroju sevi spogulī kā no malas, it kā tas nenotiktu ar mani, tos velkot laukā, līdz attapos, ka izlietne pilna.  Tā kā biju slimnīcā, tad man nebija iespējas tos  nogriezt. Mans risinājums bija sataisīt augstu asti un no tās “čupčiku”. Tā staigāju atlikušās 3 dienas, jo bija bail kaut ko darīt ar matiem, lai tie visi neizkristu. Bija tāda sajūta, ka varētu sevi noplūkt kā vistu. Vakarā izdomāju, kā sevi fiziski nodarbināt, jo dibens no dzīvošanas gultā jau bija palicis plakans. Youtube sameklēju video pamācību „Yoga for happines.” Tā arī tiku pie prieciņa, jo vismaz vēl elementāras jogas pozas varēju izpildīt.

 Trešajā naktī pēc injekciju uzsākšanas skaidri zināju, ka leikocīti ražojas. Izteiktas sāpes muguras lejasdaļā un gurnos. Naktī izmēģināju visādas pozas un spilvena likšanu zem muguras, bet nekas tā īsti nelīdzēja. Kaut kā nomocījos līdz rītam, kad pārģērbjoties no sāpēm pirmo reizi mūžā redzēju zvaigznītes gar acīm. Jauna diena, jauna pieredze. Mani leikocīti bija strauji saražojušies tūkstošos. No gain without pain. Sāpes samazinājās, un pa dienu tikai brīžiem izskrēja cauri mugurai kā bultas. Karantīna bija beigusies, un varēju atgriezties pie normālas ēšanas, pārvietošanās. Pirmais ķīmijterapijas kurss bija noslēdzies. Paredzēta divu nedēļu brīvība līdz nākošajam ķīmijas kursam. Protams, tā jau nebūtu mana dzīve, ja viss ietu gludi pēc plāna. Dažiem ir lemts radīt pārsteigumus sev un citiem.

Diena, kad iznācu no slimnīcas.