Ir mati - ir labi, nav mati - arī ir labi

Tipisks sižets no amerikāņu trillera, sieviete bēg no vajātājiem un pati nogriež un pārkrāso sev matus. Neviens vairs viņu neatpazīst. Liekas neticami, vai ne? Man arī agrāk likās, ka tā jau tikai filmās notiek. Taču, iedomājieties mani, pirms šīs slimības smaidīgu ar sarkaniem, kupliem, gariem, lokainiem matiem, un pēc šīs slimības smaidīgu ar īsiem, īsiem pelēkbrūniem matiem. Cilvēki, kuri nav zinājuši par manu slimību, uz ielas neatpazīst, ir šokā, kad saprot ka tā esmu es. Tagad esmu redzējusi tik daudz un dažādas izbrīnītas sejas izteiksmes, ka varētu sarakstīt grāmatu “Šoka piecdesmit nokrāsas.” Tik lielas pārmaiņas var izdarīt frizūras maiņa.

Es biju cerējusi, ka mani mati sāks izkrist tikai pēc otrās ķīmijas. Biju izdomājusi, ka starp pirmo un otro ķīmijterapijas kursu ar saviem matiem taisīšu tādus eksperimentus, kādus agrāk neatļautos, jo tāpat jau nav ko zaudēt, kāpēc lai es ar tiem neizklaidētos. Plāns bija tos nogriezt virs pleca, izbalināt un notonēt rozā/lillā. Taču mani mati bija izdomājuši sākt straujo izkrišanu 11. dienā pēc ķīmijterapijas uzsākšanas, man vēl esot slimnīcā. Iepriekšējā vakarā es pat neiedomājos, ka mazgāju savus garos matus pēdējo reizi. No rīta, neko nenojaušot,  piegāju pie spoguļa un pamanīju, ka mati izskatās tādi matēti, bez spīduma. Pieskaroties maniem matiem, man saujā palika kārtīgs kušķis no tiem. Vienkārši laižot plaukstu gar matiem, tie burtiski slīdēja laukā. Tas nesāp, tu pat nejūti to izkrišanu. Uz to visu skatījos kā no malas, it kā cita meitene spogulī velk matus saujām laukā, līdz izlietne pilna ar tiem, un tad attopas. Man palika bail, ka tūlīt jau redzēšu plikus bezmatu pleķus uz galvas.Tā kā biju slimnīcā, tad man nebija iespējas viņus nogriezt. Mans risinājums bija -  sataisīt augstu asti un no tās -  augsto “čupčiku”. Tā staigāju atlikušās 3 dienas, līdz izrakstījos no slimnīcas. Man reāli bija bail viņus aiztikt, jo no pēc katra pieskāriena zaudēju kušķiem matus. Bija tāda sajūta, ka varētu sevi noplūkt kā vistu. Katru rītu vācu matus no spilvendrānas, segām, grīdas, gaišajām dušas/tualetes flīzēm. Izkritušie mati īpaši izcelās ar savu sarkanumu uz baltās gultas veļas fona. Ir pilnīgi normāli, ja dienā cilvēkam izkrīt līdz simts matiem. Īso matu īpašnieki parasti pat to nemana, bet tiklīdz izkrīt viens garš mats liekas, ka jau kušķis mētājas uz grīdas. Mati bija visur. Tā kā esmu friziere un man mājās bija četri spalvaini kaķi un garmataina es, tad domāju, ka esmu rūdīta pret matu mētāšanos visur. Taču šis bija cits līmenis. Esmu ar pinceti no savām pēdām vilkusi klientu matus laukā, bet tajā momentā, kad ieraudzīju savu sarkano matu lokāmies garā čūskiņā starp burkāniem piena sakņu zupas šķīvī, man apskrējās dūša. Ļoti nevarēju sagaidīt, kad tikšu laukā no slimnīcas un varēšu viņus nogriezt. Man bija pilnīgi skaidrs, ka gribu visus uzreiz griezt nost, lai nav pamazām jāvēro viņu izzušana. Negribēju kādu rītu ieraudzīt sevi spogulī burtiski ar trīs matiem uz galvas. Kā tajā vecajā, nesmieklīgajā anekdotē par raganu, kura no saviem trīs matiem sapin bizi, tad viens izkrīt un no diviem sataisa asti, un beigās ar atlikušo vienīgo matu staigā kā ar izlaistiem. Mierināju sevi ar domu, ja ķīmija spēj tik ātri un strauji nobeigt manus matus, tad jācer, ka tikpat naski iznīcina vēža šūnas. Tad vēl nebija saklausījusies ārzemju gudrības, ka ķīmijas laikā mati jāmazgā pēc iespējas retāk un vēsākā ūdenī, lai tie tik strauji un tik lielos daudzumos neizkristu. 
Zinu, ka Anglijā ir pieejamas tāda lieta kā cool cap (vēsā cepure), kuru velk uz galvas tieši ķīmijas laišanas laikā, lai saglabātu pēc iespējas vairāk un ilgāk matus. Par šo metodi pirmo reizi dzirdēju šajā podkāstā -https://www.bbc.co.uk/programmes/p0639d7n  Tur trīs sievietes, kurām ir, vai ir bijis vēzis, stāsta par savu pieredzi. Viņas ļoti sāpīgi uztvēra iespēju, ka varētu zaudēt matus, un tāpēc meklēja visus veidus un variantus, kā zaudēt pēc iespējas mazāku daudzumu no saviem matiem, izmantoja arī cool cap. Man pašai matu zaudēšana nelikās tik šausmīga. Likās, ka to sāpīgāk pārdzīvo cilvēki man apkārt, īpaši vīrs.

seši jauni griezumi vienā vakarā

Tikusi laukā no slimnīcas, ķēros pie matu griešanas. Pateicu vīram, ka dodos studijā griezt matus, viņš tikai novaidējās. Studijā uzliku labu mūziku un sāku griezt. No ķīmijas mati bija burtiski miruši, nekāda spīduma, kā pakulas, tie vairs nebija mani mati. Nebija žēl tos griezt nost, pat priecājos, ka beidzot to varu izdarīt. Izklaidējos, tos pakāpeniski griežot īsākus. Vispirms līdz pleciem, pēc tam virs pleciem, tad jau līdz ausīm un arvien īsāk. Pašai bija jautri vērot izmaiņas, jo tik īsi mati man nekad nebija bijuši. Man par pārsteigumu un atvieglojumu, tieši īsākie griezumi man patika labāk un ērti ar tiem jutos. Tas mani nomierināja, jo tagad zināju, kad mati sāks ataugt, tad neizskatīšos pēc lokaina bumbiera. Pēc katra griezuma devos atrādīties vīram (mūsu studija ir blakus dzīvoklī, kas ir savienots ar mūsu dzīvokli), arī viņam palika arvien jautrāk un tik traki vairs nepārdzīvoja par manu matu zaudēšanu. Par dažiem griezumiem kārtīgi izsmējāmies. Īsā laikā tiku pie sešiem, man nekad nebijušiem griezumiem. Sabildēju visu procesu, bet tā kā neesmu apmeklējusi selfiju akadēmiju, tad tas nemaz tik viegli nebija. Vismaz man vieglāk ir griezt sev matus nekā saprast, kā pašai sevi kaut cik normāli nobildēt.  Jauna diena, jaunas prasmes. Beigu beigās ar mašīnīti nodzinu cik nu īsus varēju, un vīrs pielaboja vietas, kuras neredzēju un netiku klāt. Viņš piedāvāja arī sev nodzīt, bet man tomēr gribējās, lai vismaz vienam no mums būtu mati. Galvas formas ir ļoti dažādas. Pirms matus pilnībā nodzen, tu nemaz nezini, kādi brīnumi tur apakšā slēpjas. Biju patīkami pārsteigta, ka manas galvas forma nemaz nav tik traģiska.  Un, kā vīrs teica: “Ko tu smukam padarīsi.” Tā ka vienu zodu augšā, otru arī un uz priekšu! Mans lēmums nodzīt matus man deva arī sajūtu, ka kaut ko spēju kontrolēt visā šajā procesā, ne tikai mokoši raudzīties, kā viņi paši krīt laukā. Mani jau palātas kaimiņiene bija brīdinājusi, ka bez matiem būs auksti un no sākuma jāuzmanās, lai nesaslimtu, staigājot ar pliku galvu. Taču es nevarēju iedomāties, ka būs tik auksti. Pastaigājusi ar pliku galvu, sapratu, ka jūtu katru gaisa plūsmiņu istabā. Istabā jutos tā, it kā dzīvotu zaru būdiņā, kur no visiem kaktiem gaudo vējš. Beigās uz nakti meklēju savu plāno cepuri, jo nevarēju izturēt to aukstumu. Tā nu naktīs gulēju ar cepuri galvā, jo sala “jumtiņš”. Janvāris arī gluži nav tas labākais laiks, kad zaudēt savu galvas siltinājuma kārtu. Diezgan ātri pieradu pie sava jaunā izskata, bet staigāt ar pliku galvu nebija iespējams aukstuma dēļ. Jau no paša sākuma zināju, ka neesmu parūku cilvēks. Tās ir neērtas, diezgan mokoši visu dienu ar tādu staigāt.
 Taču kādā agrā bezmiega rītā pasūtīju divas parūkas no „aliexpress”, zilu un rozā. Tīri izklaidei. Man patiešām uzlabojās garstāvoklis, kad uzvilku zilo parūku un ieskatījos spogulī. Smieklīgi. Vīram atkal šoks, bet izturēja pastaigu pa “Spici” ar zilgalvaino mani. Kad man bija rozā parūka un beanie cepure galvā, tad teica, ka ir sajūta, it kā pastaigātos ar pusaudzi. Vēl tiku pie melnas, afro parūkas, kurā vairāk atgādināju kultūras nama vadītāju. To gan izmantoju tikai mājās, kad lakati un cepures bija apnikušas un gribēju sevi uzjautrināt. Ja spēju par sevi pasmieties, tad uzreiz labāk sajutos. Ziemā parūkas palīdzēja ar siltuma problēmu. Tomēr parūkas izmantoju tikai pa retam, man vairāk patika lakati. 
Man atklājās pavisam cita pasaule – lakati kā galvas rotājums. Sameklēju visas šalles un lakatus, kuri bija manos un mammas krājumos. Beidzot atradās pielietojums manas vecvecmāmiņas lakatam. Viņa būtu priecājusies, ka to izmantoju, ejot uz Dailes teātri, tikai šaubos, vai viņa būtu iedomājusies, ka es lakatu siešu ap galvu, veidojot priekšā milzīgu pušķi. 

Turklāt katru dienu varēju veidot pilnīgi citu izskatu atkarībā no tā, kādas krāsas lakatu izvēlējos un kādā variantā sasēju. Youtubā ir iespējams atrast lieliskas pamācības, meklējot african headwrap. Tās man patika daudz labāk par vēža pacientu lakatu siešanas pamācību video, jo afroamerikānietes sien lakatus visu mūžu, vislabāk ir mācīties no profiņiem šajā jomā. Mans favorīts lakatu sasiešanas veidā bija “gliemezis” jeb “puķe”, maniem tuviniekiem vairāk patika “turbāns”. Katrā ziņā variantu ir ļoti daudz un ir iespējas radoši izpausties.

Kad jau biju apradusi ar savu pliko galvu, tad lēnām sāka pazust pārējais ķermeņa apmatojums. Pēc galvas matiem pazuda padušu spalvas, tad „vāverīte” palika pilnīgi plika, tad kāju spalvas arvien retākas. Vienīgi roku spalvas nepadevās, daļa noturējās līdz pēdējam. Viņas palika retākas, gaišākas, gofrētākas, bet tā arī pilnībā nenogāja. Ir jau forši, ka nav jācīnās ar lieko apmatojumu, bet no sākuma tik ātri nepieradu, ka piepeši nav katru rītu paduses jāskuj. Mājās no rīta, ieejot dušā, automātiski paņēmu skuvekli rokās un braucu pa savu kailo padusi. Tāpat uz otro ķīmijas kursu slimnīcā biju automātiski skuvekli līdzi paņēmusi. Ieradumiem ir liels spēks.

Visplikākā paliku pēc trešās ķīmijterapijas. Vienu brīdi man bija parādījušies pūkai līdzīgi balti matiņi uz galvas kā strausam. Šie pūkmatiņi pēc ķīmijas pazuda. Atiet matiņi no galvas un paliek tikai dažas spalvas. Man bija atlikušas dažas retas skropstas un pašķidras uzacis ar plikiem caurumiem. Pirmo reizi mūžā nopirku uzacu zīmuli. Neuzzīmējot uzacis, no mājam laukā negāju. Tas man bija kaut kas jauns, jo biju pieradusi ikdienā izmantot minimālu make up, tas ir, tikai acis “uzzīmēt” un reizēm arī to nedarīt. Līdz šim biju veiksmīgi iztikusi bez ilga laika tērēšanas pie spoguļa, bet nu tas bija nepieciešams, lai es pati sevi varētu atpazīt spogulī. Nu tad tā, noceļu cepuri visu to meiteņu priekšā, kuras katru dienu velta to ilgo laiku sejas zīmēšanai. Tas ir vesels atsevišķs darbs. Pirmajā reizē sazīmēju tik lielas un tumšas uzacis, ka tās īpaši kontrastēja ar manu balto, pliko galvas pilnmēnesi un tāpēc izskatījās vēl milzīgākas. Baisi.

pirmais mēģinājums zīmēt uzacis

 Nemaz nerunājot par skropstu pielīmēšanu. Vienu brīdi man likās, ka padošos un tā arī viņas nepielīmēšu, bet tad iespītējos, nav jau nekāda kodolfizika, un pielīmēju. Ikdienā gan iztiku bez skropstu līmēšas, iezīmēju skropstu līniju ar melno acu zīmuli.
 Bija milzīga atšķirība manā izskatā, kad uzkrāsojos. Kādu dienu vīrs satraukti jautāja, vai nejūtos sliktāk, jo švakāk izskatos, bet izrādījās, ka vienīgā izmaiņa ir tā, ka neesmu uzkrāsojusies. Uzkrāsojusies izskatījos veselāka, un arī labāk sajutos, ieraugot sevi tādu spogulī. Izskaties labi, jūties labāk.

jūnijā

Jāatzīst, ka daudz vairāk par matu un spalvu noiešanu es biju pārsteigta par to parādīšanos. Nebiju gatava, ka tās varētu sākt augt laikā, kad vēl gāju cauri ķīmijterapijas kursiem. Pēc pirmajiem trīs garajiem ķīmijas kursiem man bija izmeklējums, kurš uzrādīja ļoti pozitīvu dinamiku, tāpēc varēju pāriet no astoņu dienu ķīmijas uz vienas dienas ķīmiju. Tā kā manā ķīmijas kokteilī vēl bija sarkanā ķīmija, kuru pacienti slimnīcā iesaukuši par “frizieri”,  jo no tās noiet mati, tad necerēju, ka manējie varētu sākt augt. Gatavojos tam, ka uzacis vispār noies. Noskatījos vairākus pamācību klipiņus, kā uzzīmēt uzacis, ja to pilnībā nav.  Un te pārsteigums – spalvas. Netīšām ieraudzīju, ka padusēs kaut kas gaišs un spalveidīgs ir sācis augt. Lai pilnīgi noticētu, taustīju, vai man tiešām nerēgojas. Tā pieradusi pie gludā bezmatu ķermeņa, ka patiesi brīnījos par spalvu un matu uzrašanos. Kādu brīdi domāju, ka gan jau šie noies kā iepriekšējie, bet nekā. Vēl trakāk, manu ķermeni sāka pārklāt pagaras baltas, gaišas spalvas, un tās nebija nekādas persika īsās spalviņas. Tās auga man pat aiz ausīm. Uz mana zoda bija parādījušies gan gaiši, gan melni pagari matiņi. Tiku arī pie jauna brīvā laika pavadīšanas veida – bārdas izraustīšana ar pinceti. Tik jautri. Agrāk sevi uzskatīju par diezgan matainu radību, bet šis bija jauns līmenis. Sapratu, cik bezrūpīgi esmu dzīvojusi bez visādām skūšanām, epilācijām un pincetēm. 

13. jūlijs - pēdējā ķīmija

Vismaz uz galvas arī mati auga zibenīgos ātrumos. Maija vidū savu izpūrušos ezīti nodzinu līdzenu uz 3 mm, bet septembrī man jau bija 5 cm gari, biezi mati. No sākuma tie bija ļoti mīksti, pūkaini kā dzīvnieciņam. Manai ģimenei jaunākā izklaide bija manu matu bužināšana. Taču ar laiku mati palika arvien stingrāki, tādi kā agrāk. 
Ļoti daudzi pacienti smagi pārdzīvo matu zaudēšanu. Kāpēc? Man liekas, ka tas ir viens no mirkļiem, kad saproti, ka tava dzīve ir pilnīgi mainījusies, nav atpakaļceļa. Vairs vecā dzīve nepastāv, ir sākusies cita. Tāda, kuru tu nemaz neesi gribējis. No veselā cilvēka esi kļuvis par pacientu. Tagad tu esi slimnieks un tavā jaunajā pasaulē ir normāli būt slimnīcā, uzņemt sevī neskaitāmus litrus ķīmijas, gaidīt dakterus un analīžu rezultātus. Plika galva ir normāli. Ir tikai normāli izskatīties pilnīgi savādāk, kad izej ārstēšanās kursu. Kāmīšu vaidziņi ir parasta ķīmijterapijas blakne. Normāla ārstēšanās blakusparādība. Uz apkārtējo šokējošo reakciju – ārprāts, kā tu izskaties, ir tikai viena atbilde – izskatos pilnīgi normāli priekš vēža pacienta. Pagāja kāds laiks, līdz es sapratu, ka izskatīties savādāk tagad ir normāli, jo man ir vēzis. 

Augusts. Pirmās kūkas kopš decembra. 

Emu normāla vēža paciente, un tādi kā es ir daudzi. Ja mājās tu esi vienīgais tāds, tad slimnīcā tu esi viens no visiem. Smagākais jau ir tas, ka vari sevi vairs spogulī neatpazīt. Kas šī ir par personu? Mati nenosaka, kas es esmu. Mana attieksme pret sevi, citiem un notikumiem man apkārt parāda, kas es esmu. Ar vai bez matiem es nekļūstu labāka vai sliktāka kā cilvēks. Agrāk daudzi man teica, ka atpazīst mani tieši manu sarkano, lokaino matu dēļ. Tie esot mana vizītkarte. Tāpēc mani nevarot neievērot uz ielas. Ziniet, mani nevarēja neievērot, kad gāju arī ar pliku galvu vai turbānu galvā. Galvenais, lai, ielūkojoties spogulī, es pati justos labi, ar matiem, ar lakatu, platmali, parūku vai pliku galvu. Labi justies pašai savā ādā. Ja tajā dienā labi jūtos, uzsienot no lakata gliemezi uz galvas, tad iešu tieši tāda, nevis domāšu, kā citi grib mani redzēt. Vai vilkšu parūku karstajās vasaras dienās? Nē, jo tas ir tāpat kā uzlikt 30 grādos pižiku galvā. Nē, paldies. Visiem nekad neizpatiksi. Ja biju pati ar sevi apmierināta, tad mani absolūti netekmēja komentāri no citiem par manu izskatu.  Esmu iemācījusies neuztvert savu ārējo izskatu tik nopietni un pasmieties pati par sevi. Vienalga, kā izvēloties staigāt pēc matu zaudēšanas – parūkas, lakati, cepures vai plika galva, galvenais, lai paši jūtaties labi savā izvēlētajā variantā.