Ko es būtu gribējusi zināt pirms devos uz Onkoloģijas centra uzņemšanu.

Aizraujoši ir doties uz escape room, quest room jeb izlaušanās istabām. Tā ir spēle, kuras laikā 2-4 cilvēku komandu ieslēdz istabā un, meklējot apslēptas atslēgas, pavedienus un norādes, jācenšas tikt ārā. Manā skatījumā tieši tas notiek Onkoloģijas Centra uzņemšanā. Gluži kā izlaušanās spēļu reklāmās saka – “Tev Ir Apnikušas Ierastās Izklaides? Vēlies Kaut Ko Pamainīt? Mūsdienu Varoņu Izklaides. Jauna Formāta Izklaide. Esi Gatavs Izaicinājumam?”

Pirmā mana kļūda bija tā, ka ierados tur par agru. Trāpīju īstajā spriedzes stundā no 8.00 – 9.00. Tajā laikā tur ir visvairāk cilvēku, jo daļai ir jāpaspēj uz dienas stacionāru, plānotajām operācijām, un tad paliek tie nelaimīgie, kuri nezināja kāda elle tur iet vaļā no rītiem. Tāpat jau ir diezgan bailīgi doties uz savu pirmo ķīmijterapijas kursu, bet nezināju kāda cīņa man būs jāizcīna, lai vispār tiktu līdz hematoloģijas nodaļai.  Kad kopā ar vīru iegāju uzņemšanā, ieraudzīju vienu rindu ar pacientiem, kas stāv pie durvīm un daudzus citus pacientus un viņu tuviniekus, kuri sēž vai stāv turpat uzgaidāmajā telpā. Cilvēki ir daudz, satraukti, apmulsuši un nobijušies. Nebija skaidrs, kāpēc daži stāv rindā, bet citi nē. Visapkārt satraukti, bailīgi skatieni un somas. Rindas numuru izdošanas aparāts nedarbojas, tāpēc skaļi jautāju, kurš pēdējais rindā. Uz kādu trešo šī jautājuma atkārtošanas reizi kāds arī diezgan nedroši atsaucās. Iestājos rindā, bet sistēma man joprojām likās neskaidra. Izlasu izdrukātos uzrakstus pie loga, ka uz lapiņas ir jāuzraksta savs kontakttālrunis un tuvinieka, tā arī daru. Gribēju ieiet nākošajā telpā un pajautāt, vai daru pareizi stāvot tieši šajā rindā, bet tiku tikai līdz durvju rokturim, kad gandrīz dabūju pa galvu no kādas jaunas sievietes. Neesot man ko līst pa priekšu citiem, lai es ieņemot savu vietu rindas beigās. Tā kā man vēl gribas dzīvot, tad dodas atpakaļ uz rindas beigām. Par laimi kāds kungs man beidzot izskaidro sistēmu. Esot divas rindas. Viena uz  pirmo uzņemšanas telpu, kur tev ir jāuzrāda pase un nosūtījums uz slimnīcu, pēc tam jāiet atpakaļ uz uzgaidāmo telpu un jāgaida, kad sauks tavu uzvārdu un tiksi otrajā telpā.Tur arī vajadzēšot to lapiņu ar telefona nr. Pacienti uz pirmo telpu stāv rindā, pacienti uz otro telpu sēž (ja vien ir vieta, jo krēslu nav daudz). Tam visam pa vidu no otrās telpas ik pa laikam parādās satrauktas darbinieces un sauc uzvārdus vai dodas kaut kur pa kreisi un tad nāk atpakaļ. Vēlāk uzzināju, ka viņas nes pacientu papīrus tālāk uz svēršanas un mērīšanas telpām. Laimīgi tikusi cauri pirmajai telpai, tieku pat apsēsties un varu novērot. kā tie, kuri ierodas pēc manis un nezina sistēmu, ir tikpat apjukuši kā es. Cilvēkiem ir daudz jautājumi, bet nav pat nevienas informācijas lapas, kur kārtība būtu izskaidrota. Kāda tantiņa pat sāk šņukstēt. Visā šajā uzņemšanas haosā ir svarīgs tuvinieku atbalsts, jo kopā vieglāk atrisināt šo mīklu - kā tikt līdz manai nodaļai. Gluži kā izlaušanās istabu spēlēs – “Kļūstiet par asa sižeta filmas varoni reālajā dzīvē! Atrodiet slēptuves, izvēlieties pareizās papildiespējas, izmantojiet nestandarta priekšmetus un atrisiniet mīklas, lai atvērtu aizslēgtas durvis, atrastu slepenas ejas, izkļūtu no telpas un sajustu uzvaras garšu!”

Pienāk moments, kad viena no otrās telpas darbiniecēm izdzenā pirmās telpas rindu, kura stāv pie durvīm, jo viņi traucē viņai pārvietoties uz svēršanas telpām. Tas beidzas ar to, ka kāds tikko ienākušais visiem citiem pa priekšu mierīgi ieiet pirmajā telpā. Pēc tam tantes uzvelkas vēl vairāk un gandrīz izkaujas par to, kurš nākošais ies iekšā. Savukārt citi, kuri gaida uz otro telpu satraucas, ka tie, kuri pirmajā rindā bija aiz viņiem tiek izsaukti pirms viņiem uz otro telpu. Kā izrādās darbinieces sagrupē pacientus pēc viņu nodaļām, pirmie tiek izsaukti tie, uz kuru nodaļām ir vairāk ieradušies, lai pacientu kurjeram nebūtu jāved pa vienam. Šo es uzzināju tikai savā sestajā reizē, ejot cauri uzņemšanas jautrībai. Beidzot arī mans uzvārds tiek izsaukts un tieku otrajā telpā, kur jāuzrāda pase, jāparaksts līgums ar slimnīcu un jāiedod kontakttālruņu lapiņa. Pēc tam jādodas uz koridoru pa kreisi, kur atkal jāgaida, kamēr izsauc tavu uzvārdu. Tur ir divas telpas, uz kuru durvīm rakstīts “Vannas istaba.” Kāds kungs jautā savai meitai: “Vai mani arī mazgās?” Kāda jau pieredzējusi paciente skaidro, ka nē. Šajās telpās tikai nomēra un nosver. Pēc tam ir jāsagaida kurjers, kurš aizvedīs tevi līdz nodaļai. Un tā pēc saviem interesantajiem divu stundu piedzīvojumiem es, dzīva un vesela (vismaz bez jaunām traumām), nokļūstu 6.stāvā, Hematoloģijas nodaļā. Laimīgi uzreiz tieku palātā, un man nav vēl 3 stundas jāgaida koridorā uz palātu. Tā nereti notiek ar tiem, kuri agri ierodas, jo iepriekšējie pacienti vēl nav devušies prom un nav brīvu gultu. Es biju patīkami pārsteigta, ieraugot savu palātu, jo tā bija izremontēta un nedvesa to nospiedošo padomju laiku atmosfēru, kāda valdīja uzņemšanā. Man patiesi paveicas tikt pirmajā palātā, jo tā ir vienīgā visā nodaļā ar personīgo dušu, turklāt divvietīga palāta. Nodaļā ir gan divvietīgas, gan četrvietīgas palātas. Tā ir laimes spēle, kurā palātā nokļūsi un kādu kaimiņieni dabūsi. Vēlāk biju iegaumējusi divvietīgo palātu numurus un vienmēr pirms iešanas slimnīcā teicu draudzenēm, lai tur īkšķus, lai es tiktu vienā no tām, un nosaucu laimīgos ciparus kā Keno loterijā. Mana pirmā kaimiņiene bija ļoti jauka un pozitīva tante, kura man daudz pastāstīja par slimnīcas dienas kārtību un palīdzēja tikt pie ēdiena, kad jau biju pie sistēmām. Paldies viņai! Tāpat arī māsiņas pārsteidza ar to, ka ir tik patīkamas un foršas. Tiešām prieks, ka tādi cilvēki strādā ar vēža pacientiem.

            Pēc pirmās reizes piedzīvojumiem uzņemšanā uz citām reizēm jau biju gudrāka un visam procesam cauri saglabāju pozitīvu attieksmi. Labākais ierašanās laiks sākas no 9.30., tad lielais rīta vilnis noskrējis un ir daudz mazāk cilvēku. Līdz ar to mazāk kareivīgu tantīšu un stresa. Vienu reizi man paveicās pat bez rindas iziet cauri uzņemšanai, tas ir kā vinnēt loterijā. Darbiniece pat noteica, ka būtu labi, ja arī citi, kuri var, neskrietu uz 8.00. Nav arī īsti jēgas steigties uz 8.00, ja pēc tam var sanākt gaidīt nodaļā uz palātu, jo tur vēl kādam laiž sistēmu. Un šie pacienti var palātu atbrīvot tikai ap 11.00 vai 12.00.  Lai vai kā, turpmāk katru reizi atrodoties uzņemšanas uzgaidāmajā telpā mēģināju palīdzēt cilvēkiem, kuri tur nokļuvuši pirmo reizi un ir apjukuši. Man jau liekas, ka daudzas uzņemšanas haosa problēmas tiktu atrisinātas, ja rindas nummuru aparāts tiktu salabots. Cilvēki jau tā ir satraukušies un nelaimīgi, dodoties uz slimnīcu, viņi nebūtu jāpakļauj vēl lielākam stresam viena nesalabota aparāta dēļ. 
            Pirmo reizi uzņemšanas ellei gāju cauri janvārī. Maijā, kad stājās spēkā personas datu aizsardzības regula, uzņemšanas kārtībā izmainījās tikai tas, ka skaļi vairs uzvārdus nesauca, bet pēc pirmās rindas izsniedza kārtas numuru. Jūlijā rindas aparāts joprojām nestrādāja. Cilvēki apjūk un nesaprot, kā īsti te viss darbojas. Labi, ka ir pieredzējušie pacienti, kuri palīdz citiem. 

• Labas ziņas! No 2018.gada novembra LOC uzņemšanas nodaļā ir uzstādīts un darbojas rindas nr. aparāts. Liels paldies administrācijai!